IZSTĀŽU ARHĪVS 

Agnija Ģērmane PIESKĀRIENI

(5.11.–11.12.)


Savās gleznās māksliniece runā par ķermenisku un emocionālu saskarsmi ar dabas elementiem – zemi un ūdeni, sauli un gaisu.

Impulsu šai izstādei devušas Baltijas sanatoriju bagātības – kūdras dubļu vannas, mālu un dūņu aplikācijas, kā arī ūdens procedūras.

Otra izstādes tēma ir Latvijas meži un purvi, zeme un ainava – vieta, kur mēs gūstam dziedinošās bagātības, smeļamies spēkus, atgriežamies līdzsvarā, sajūtamies kā daļa no veselā.

Īpatnējā pieredze, kad it kā pazūd robeža starp ķermeni un vielu sev apkārt, iedvesmojusi jaunām gleznām, kas nolasās kā ļoti vieliskas. Spilgtais vizuālais piedzīvojums ar gaismas, toņu un faktūru spēlēm, atbrīvojoties no smagās, tumšās otrās ādas, rosinājis veidot vairāku gleznu ciklu ar nosaukumu „Terapija”. Tā rodas arī jautājums par to, kas katram indivīdam ir tas, kas viņu harmonizē un ļauj atbrīvoties no liekā, apjaušot savu patību.


Ritas Brokas personālizstāde KUR, MĀMIŅA, TU SĒDĒJI?

Dažādās mākslas darbu formas – tekstila objekti, vides fotogrāfijas, instalācijas un kolāžas – iezīmē Ikšķiles un Ogres ainavas, kas radītas, izmantojot šajā apvidū iegūtās dabas krāsas un dabiskos materiālus.

Viena no izstādes sižetiskajām līnijām nenoliedzami ir dabiskās krāsošanas procesā radītie tēli, kas akcentē māksliniecei Ritai Brokai tik nozīmīgo vietas sajūtu. Diendienā apdzīvojot noteiktu apvidu, pārvietojoties pa vieniem un tiem pašiem ceļiem, viņa saaugusi ar redzamo, kā arī citādi sajūtamo, kļūstot pār šīs vides neatņemamu daļu.

Ritai Brokai personīgi nozīmīgās teritorijas idejiskā ass ir Daugava ar tās plūdumā jaušamajām dziesmu rindām, nostāstiem, liktenīgiem pavērsieniem, ar tās sagūstītajos krastos sablīvētajiem pilsētainavas un lauku vides fragmentu slāņiem. Tas viss iegūlis asociatīvo tēlu pamatā, attēlojot māksliniecei būtisko un pārdomu vērto.

Paralēli piederības un kultūras identitātes aspektiem nolasāma tēma, kurai, kā skaidri parāda notikumi kopš februāra beigām, nav vēsturiska noilguma. Šeit parādās izstādes nosaukumā iezīmētās tautasdziesmas turpinājums – stāsts par līdzpārdzīvojumu, kurā jaušas arī ikvienas sievietes bažas par saviem vīriem un dēliem un galu galā savu ģimeni visā šajā mainībā. Tās ir pārdomas par zaudēto un iznīcināto, par gaidīto un nenotikušo, par gatavību pieņemt neizbēgamo un izturēt, kā tas ir reizēm izdziedāts, lasīts un stāstīts, taču nekad nav bijis attiecināts uz sevi. Šī iekspozīcijas daļa atklāj, kā notiekošais tiek uztverts caur jaunu, nepastarpinātu sajūtu radītu prizmu.

Pēc mākslinieces domām, dabiskas izcelsmes šķiedra ir materiāls, kas visciešāk saistīts ar cilvēka eksistenci. Tā ir mūžsena un joprojām pastāvoša. Tajā ir dzīvība. Sīksta kā bruģī izaugušas sēklas stiebrs.


Izstāde "Pirmais radio, televizors, printeris..." 

Izstādē bija apskatāma Didža Puča radiotehnikas un elektronisko ierīču kolekcija. Visus priekšmetus raksturo kaut kas nebijis un inovatīvs tā laika kontekstā. Iespēja iepazīties ar Latvijā pirmo televizoru, pirmo radio, printeri, Ogres televīzijas pirmo raidītāju, kā arī citām mūsdienās nu jau neparastām ierīcēm.

Šī kolekcija aptver visai plašu laika periodu – no 20. gs. sākuma līdz pat gadsimta nogalei.


Vilhelma Purvīša 150 gadu jubilejas izstāde

(3.06.–31.07.2022.)

150 gadu jubilejas izstāde „Vilhelms Purvītis. Gadalaiki”. Tajā eksponēti darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma un Zuzānu kolekcijas. Izstādi papildinās video un fotomateriāli par gleznotāja dzimtajām mājām „Vecjauži” Ogres novada Taurupes pagastā un viņa dzīves gājumu.

Raugoties Vilhelma Purvīša gleznojumos, pārņem sajūta, ka notiek satikšanās ne tikai ar jau labi zināmām un ierastām Latvijas ainavām, bet arī pašiem ar sevi. Un kā gan ne – bērzu puduru melni raibajos stāvos, dažādu nokrāsu lauku klajumos, ritmiskos ūdens atspulgos un mežu apjomos ir manāms tas latviskums, kas mīt mūsos pašos. Tur nav nekā izskaistināta vai hiperbolizēta, vien notverts mūsu ikdienā līdzās esošais skaistums, kas rāmi dveš pelēcīgi harmoniskā toņkārtā vai strauji elpo krāsainu noskaņu ekspresijās.


Izstāde “Koka mūžs. Mežsaimniecības gadsimts”

Izstāde “Koka mūžs. Mežsaimniecības gadsimts” aptver nozares simtgadi. Tā iepazīstina ar meža apsaimniekošanas, kā arī izglītības vēsturi. Izstādes tapšanā kā ierosme un pamats ir biedrības “Meža vēstures muzejs” materiālu un senlietu krātuve.

Ogres meža tehnikumam un Ogres mācību centram “Kursu bāze” bijusi nozīmīga loma savas jomas speciālistu sagatavošanā un tālākizglītošanā.

Eksponētie darbarīki ļauj izsekot koka audzēšanas posmiem – meža stādīšanai, kopšanai, atsevišķu koku un cirsmu mērīšanai, atsveķošanai un ciršanai.

Viens no izstādes interesantākajiem priekšmetiem ir unikāls mācību trenažieris – baļķis koka atzarumošanai, kura novitāte novērtēta ar 2. vietu PSRS Tautas saimniecības izstādē Maskavā 1981. gadā.


Ernesta Vītiņa personālizstāde “AIZSTIKLIJA” 

"Aizstiklijā" iespēja nonākt mākslinieka prāta pasaulē ar radošām spriedzēm, gandrīz necaurredzamiem sajūtu miglojumiem un apzinātiem, intensīviem mirdzumiem.
Izstāde kārtu kārtām atsedz radošā procesa liecības no brīža, kad stikla darbi atdalās no to veidotāja un sāk savu neatkarīgo dzīvi skatītāju prātos un sirdīs. Noteiktās dienās pats mākslinieks vai kāds no radošās komandas būs klātesoši, lai apmeklētāju acu priekšā bezformīgu, asu un sarežģīti apstrādājamu lokšņu vibrācijās uzburtu Aizstiklijā skulpturālu skaistumu, kurā sabruks robežas, radīsies jaunas un katrs tajā atradīs savas vadlīnijas.

Skulptūras un instalācija tika radītas speciāli radītas šai izstādei!

  

Keramiķa Kārļa Knopkena 90 gadu jubilejas izstāde (17.12.2021.–9.01.2022.)

Keramiķis un ogrēnietis jau pusgadsimtu Kārlis Knopkens ir viens no pieredzējušākajiem savas jomas virzītājspēkiem gan Latvijā, gan Baltijas mērogā. Virpas meistars šogad nosvinēja savu 90 gadu jubileju un ir viens no pilsētas lepnumiem, jo nupat valsts svētkos saņēmis arī Gada ogrēnieša titulu nominācijā “Kultūra”.


Fotoizstāde "ĀRPUS ROBEŽĀM"  (7.–31.12.2021.)


Ogres sociālā dienesta dienas centrs „Saime” ar šo fotoizstādi vēlas pievērst sabiedrības uzmanību cilvēkiem, kuriem mēdz būt garīga rakstura traucējumi, un lauzt sabiedrības iesīkstējušos stereotipus šajā jomā.

2020. gada jūlijā integratīvais teātris „Ārpus robežām” iestudēja Viljama Šekspīra izrādi “Romeo un Džuljeta”.

Teātra aktierus tepat līdzās Ogrei „Lavandu Lejās” fotomirkļos notvēra Māris Arbidāns. Izrādē un fotosesijā izmantoti kostīmu mākslinieces Baibas Puzinas radītie tērpi, kuros 1991. gadā Dailes teātrī tika spēlēts izrādē “Romeo un Džuljeta”.

Alekseja Naumova personālizstāde "AINAVAS"  (8.10.–12.12.2021.)

Aleksejs Naumovs ir viens no ievērojamākajiem mūsdienu Latvijas plenēristiem un izcils krāsu un gaismu saspēles meistars. Mākslinieks šovasar gleznoja Francijā, uzturoties mākslas rezidencē Esparū pilī. Daļa jaunāko darbu skatāma arī šajā izstādē.

A. Naumovs ir mirkļa noskaņu virtuozs, precīzi uztverdams un poētiski atklādams gan atmosfēras vienreizējo raksturu, gan ietverot ainavā savus ceļinieka vērojumus un pārdomas. Mūždien mainīgā ainava, te mākoņu spēles, te jaunas ēnas nenovēršamajā dienas stundu tecējumā mudinājušas mākslinieku izkopt a la prima jeb viena paņēmiena tehniku. Šādu gleznošanu raksturo spontanitāte bez iepriekšējām skicēm, kad gleznas tiek iesāktas un arī pabeigtas dabā.

A. Naumovs ir Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, bijis tās rektors (2007–2017). Aktīvs Latvijas kultūras darbinieks, daudzu žūrijas komisiju loceklis, bijis LR Kultūras vēstnieks Francijā un viesprofesors vairākās Eiropas mākslas augstskolās. Bijis iniciators, vadītājs, apmaiņas programmu un izstāžu kurators dažādos sadarbības projektos mākslā Itālijā, Francijā, Japānā, Vācijā, Austrijā, Nīderlandē, Spānijā, Grieķijā, Krievijā, ASV un citviet. Regulāri piedalījies izstādēs kopš 1979. gada, un kopumā sarīkotas vairāk nekā sešdesmit personālizstādes.

Dubultizstāde –  Ievas Epneres CEĻOJOŠAIS CIRKS un Kristapa Epnera SKRĒJIENS DIENASGRĀMATA  (28.08.–3.10.2021.)


Dubultizstāde, kas bija apskatāma no 28. augusta līdz 3. oktobrim, caur dažādām dokumentālām prizmām rosināja aizdomāties gan par mākslas, gan indivīda vietu dzīves telpā. Visviens, vai tas būtu pats mākslinieks vai jebkurš no mums pašiem, kas kā cirka akrobāts mēģina noturēt fizisku balansu uz novilktas virves un iegūt garīgu balansu ne tikai fiziskā, bet arī dzīves skrējienā.

Izstāde SAIMES GALDS  (3.–29.08.2021.)

Ekspozīcijā, kas bija apskatāma no 3. līdz 29. augustam, pie viena saimes galda bija sapulcinātas 24 dzīvās tradīcijas, ar kurām Latvijā esam bagāti un kuras ierakstītas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.

Nemateriālais kultūras mantojums ir kultūras piederības, identitātes un pašapziņas avots. Tas ietver sevī paražas, spēles un mutvārdu izpausmes formas, zināšanas un prasmes, kā arī ar tiem saistītus priekšmetus un instrumentus. Tas ir mūsu dzīvais mantojums, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē un ir mainīgs, jo maināmies mēs paši. Tas dara mūs stiprus, jo ļauj izjust piederību gan savai dzimtai un kopienai, gan savai tautai.

Šo izstādi rīkoja Latvijas Nacionālais kultūras centrs (LNKC), un tās scenogrāfe Patrīcija Baltiņa aicināja pasēdēt pie saimes galda, pie kura mēs esam ne tikai ģimene, radu saime, draugi, bet kļūstam viens veselums plašākā kontekstā, kopā mielojoties, izrunājoties, izdziedoties un šoreiz muzejā iepazīstoties ar nemateriālā kultūras mantojuma vērtībām.

LNKC koordinē Latvijas dzīvo tradīciju iekļaušanu Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. To veido paši tradīciju kopēji un Nemateriālā kultūras mantojuma padome. Četros gados sarakstā iekļautas 24 vērtības, ar kurām apmeklētāji varēs iepazīties izstādē.

„Draudzība. Aleksandram Čakam un Pāvilam Vīlipam 120”  (3.–29.08.2021.)



No 3. līdz 29. augustam bija apskatāma izstāde "Draudzība. Aleksandram Čakam un  Pāvilam Vīlipam 120"

2021. gadā aprit 120 gadu, kopš pasaulē nāca divi latviešu dzejnieki – Aleksandrs Čaks un Pāvils Vīlips, kuru draudzība aizsākās 20. gs. 20. gadu beigās, kad abi satikās žurnāla “Trauksme” redakcijā.

A. Čakam ir sava loma literātu grupas „Trauksme” izveidē, jo jaunos dzejniekus iedvesmojuši viņa stāsti par 20. gs. 20. gadu literāro dzīvi Krievijā.
Šī grupa kreiso ideju ietekmē ar saviem sabiedriskajiem, estētiskajiem uzskatiem bija viena no aktīvākajām dzejas procesa veidotājām 20. gs. 20.–30. gadu mijā. Grupas pārstāvji, tai skaitā A. Čaks un P. Vīlips dzeju uzskatīja par sabiedrisku ideju nesēju, un šis bija nozīmīgs laiks, kad latviešu literatūrā izveidojās modernāks dzejas stils.
A. Čaka un P. Vīlipa ceļi krustojās arī Jaunogrē, kur 1939. gadā Dailes teātra prīma Elvīra Bramberga, Pāvila Vīlipa sieva, iegādājās romantisko arhitekta Vladimira Šervinska projektēto namu Zilokalnu prospektā 5. Tas kļuva par poētisku oāzi un radošo patvērumu ne tikai viņiem, bet arī draugiem – teātra ļaudīm un rakstniekiem, kas baudīja iekopto dārzu, pavadīja laiku pastaigās un ūdens peldēs Ogres upē. Viens no viesiem bija arī Aleksandrs Čaks.


Izstāde "Meņģele un meņģelieši"  (5.06.–22.08.2021.)

No 5. jūnija līdz 22. augustam bija apskatāma izstāde "Meņģele un meņģelieši", kas tapusi, muzeja speciālistiem 2019. gada rudenī dodoties ekspedīcijā uz Meņģeles pagastu. Tika savākti dažāda veida materiāli gan muzeja krājuma papildināšanai, gan izstādes veidošanai. Apceļojot Meņģeles pagastu, savākts bagātīgs fotomateriāls gan par vietējiem iedzīvotājiem, gan kultūrvēsturiskiem pieminekļiem. Intervēti un filmēti vietējie iedzīvotāji, to vidū bijusī Meņģeles muzeja vadītāja Anna Pētersone, fotogrāfe Vija Linka, Sibīrijā dzimušais Edgars Kalnriekstiņš un citi, kuru atmiņas un fotogrāfijas glabā liecības par Meņģeles vēsturiskajiem notikumiem.

Latvijas Valsts vēstures arhīvā tika apzināts apjomīgs materiāls par Meņģeles muižu, kas glabā unikālu, vērtīgu informāciju, kas līdz šim nav publiskota.

Izstādi atraktīvu un mūsdienīgu vērsa informatīvi bagātīga un ainaviska videofilma par Meņģeles vēsturi, ko ierunājis Andris Krauja, kā arī Gata Kalniņa veidota virtuāla 3D reljefa karte.
Izstādē bija iespēja uzzināt, kāpēc Meņģeli agrāk sauca par Altenvogu, kāda nozīme vietas attīstībā bija muižnieku dzimtām Mengdeniem un Šēnfogeliem un kurš no muižniekiem 1908. gadā piedalījies pat rallijā Ņujorka–Parīze, tā kļūstot par pirmo baltieti, kas veicis šādu autobraucienu.

Gleznotājas Zanes Lūses personālizstāde „Stāsti ar laimīgām beigām”


No 4. decembra muzejā bija apskatāma Zanes Lūses gleznu izstāde "Stāsti ar laimīgām bei

Šī ir Zanes Lūses 10. personālizstāde, un lielākā daļa gleznu tapušas pēdējo četru mēnešu laikā, kas šo izstādi vērš jo īpašāku.

Zanes Lūses gleznām, kuru nosaukumi arī ir kā asprātīga vēstījuma atslēga, raksturīgi kariķēti cilvēki, stilizētas ainavas, dzīvnieku tēli, ironisks vēstījums un īpaša tēlainība. Tas raisa asociācijas ar Alisi un nokļūšanu Brīnumzemē, kur reizēm dzīvais šķiet tik nedzīvs un nedzīvais tik dzīvs, kur dzīvnieki mēdz būt kā cilvēki, savukārt cilvēki kā dzīvnieki. Taču atšķirībā no pasakas par Alisi tas nav izdomāts stāsts. Tā ir pasaule, kurā mēs dzīvojam, elpojam, domājam un izvēlamies gluži kā mākslinieces atainotie ežuki vai nu sadoties rokās, vai izvērst adatas aizsardzībai vai uzbrukumam.

Māksliniece 2001. gadā ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas figurālās glezniecības nodaļā un glezno klasiskā eļļas glezniecības tehnikā uz audekla. Izstādēs piedalās kopš 1999. gada, no kurām dažas bija skatāmas Parīzē. Viena no viņas izstādēm tika veltīta komponistam Raimondam Paulam. Gleznas nodēvētas, izmantojot vien visiem tuvu un mīļu viņa dziesmu nosaukumus vai dziesmu tekstu atpazīstamākās frāzes, piemēram, „Ar mani atkal runā kaijas”, „Te ir mana dzimtene”, „Mežrozīte” u.c. Gleznotāja papildus vēstījumiem pieaugušo auditorijai ilustrējusi arī bērnu grāmatas, iedvešot tajās dzīvīgu elpu.

Neliels ieskats izstādē un Zanes Lūses stāstījums video:

Zanes Lūses «Stāsti ar laimīgām beigām» / Ieraksts / REplay.lv (lsm.lv)

UZ ATTĒLU GALERIJU


MŪZIKAS SKAŅAS OGRĒ


No 23. oktobra līdz 29. novembrim Ogres Vēstures un mākslas muzejā bija aplūkojama interesanta un muzikāla izstāde “Mūzikas skaņas Ogrē”. Tajā bija skatāmi gan dažādi unikāli mūzikas instrumenti, gan lietas, kas atsauks atmiņā ar Ogres pilsētu saistītus muzikālus notikumus. Apmeklētāji varēja izzināt arī Ogres Mūzikas skolas (tagad Ogres Mūzikas un mākslas skola) vēsturi. Skola šogad svin savu 60 gadu jubileju.

Mūzikai Ogrē jau izsenis bijusi ļoti būtiska loma. Jau pirms Ogres Mūzikas skolas dibināšanas 1960. gadā Ogrē norisinājās vairāki zīmīgi muzikāli notikumi. Piemēram, Daugavmalas rajona dziesmu svētki, kurus tālajā 1929. gadā ar savu klātbūtni pagodināja pat Valsts prezidents Gustavs Zemgals. Skanīgāka Ogre kļuva 1955. gadā, kad tika dibināts pūtēju orķestris "Horizonts". Tāpēc tikai likumsakarīgi, ka pēc pāris gadiem Ogrē dibināja arī mūzikas skolu, kur apgūt mūzikas izglītības pamatus.

Izstāde tapusi ciešā sadarbībā ar Rakstniecības un mūzikas muzeju. Izstādē bija skatāmi arī dažādu laiku unikāli mūzikas instrumenti no šī muzeja krājuma – flauta, arfa, harmonijs, fagots, kornete. Vecākais instruments ir nezināma meistara 1774. gadā Rīgā izgatavots timpāns. Interesenti varēja aplūkot arī pazīstamu mūziķu instrumentus – Jāņa Zicmaņa mežragu, Gunāra Ordelovska trombonu, Jura Kulakova sintezatoru. Katrs no instrumentiem ir ar savu atmiņu stāstu un personību.

Izstādē varēja iepazīt Ogres Mūzikas dibināšanas vēsturi, uzzināt, kā skola darbojās pirmās direktores Anelas Mizovskas laikā un turpmākajos gados. Ogres Mūzikas skola sešdesmit pastāvēšanas gados bijusi ne tikai būtisks stūrakmens mūzikas izglītības veidošanā un daudzu profesionālu mūziķu izaugsmei, bet kļuvusi par neatņemamu un būtisku pilsētas kultūras dzīves sastāvdaļu.
Pieminami arī citi mūzikas žanri un notikumi, kuri neaizmirstami un neatraujami ir saistīti ar Ogres pilsētas vārdu, – pirmais ansambļa “Čikāgas piecīši” koncerts Latvijā notika tieši šajā pilsētā, festivāla Baltica '88 noslēguma koncerts, leģendārais grupas “Pērkons” koncerts 1985. gadā, Ogres Mūzikas svētki. 

VIDEO PAR IZSTĀDI

Ievas Jaundālderes (Santagoras) putnu zīmējumu izstāde "LIDOJUMS"
11.09.–11.10.2020.


Izstāde "AIZMIRSTIE SENIE MOTOCIKLI"

Izstādē, kas norisinājās no 16. augusta līdz 18. oktobrim, varēja apskatīt Jura Rambas restaurētos motociklus, kas ir daļa no iespaidīgas un teju aizmirstas motovēstures. Izstādes apmeklētāji pirmo reizi varēja apskatīt unikālus un vērtīgus eksemplārus – to skaitā ne tikai kolekcijas vissenāko motociklu, kas piedalījies arī prestižajā rallijā Londona – Braitona, bet arī citus reti sastopamus spēkratus un to detaļas.


Tēlnieces Vijas Dzintares 80 gadu jubilejas ieskaņas izstāde "TUVUMĀ"

10.07.–9.08.2020.

"Ar saknēm dziļi zemē
ieķērusies,
Es izaugšu kā koks.
Man putni zaros ligzdas
vīs.
Koks šalcot šūpuļdziesmu
dziedās
Tām paaudzēm,
kas reiz pēc manis
Jaunus asnus dzīs.
(Vija Ilze Dzintare)


Izstādē “Tuvumā” piedalās četras mākslinieces, kas ir vienotas visspēcīgākajām saitēm, raugoties uz cilvēku laikā un telpā, – viņas vieno piederība vienai ģimenei, vienam kokam, kura stumbrs iezīmējas gadskārtās un kurš sakuplojis, dzīdams jaunus zarus un zaļodams arvien no jauna. Un tā sēklas vējā izkaisās, melnā zemē aizmetas un jauni asni zeļ. Tas redzams skulptūrās, tekstildarbos, fotogrāfijās un gleznās.

VIJA ILZE DZINTARE – TĒLNIECE JEB GLEZNOTĀJA AKMENĪ

Māksliniece pievēršas tēmām, kas ir nozīmīgas tieši viņai – kā cilvēkam, sievietei un latvietei. Vērojot viņas darbus, manāma viena no būtiskākajām tēmām, kas nosaka vēstījuma kodolu, – sieviete kā dzīvības devēja, uzturētāja un glabātāja. Tā ir arī pārliecība par katru cilvēku kā unikālu vērtību, kā neatraujamu posmu cilvēces gaitā.
Vija Dzintare strādā monumentālajā un stājtēlniecībā, veido portretus, mazās formas, medaļas. Viņas mākslas materiāli ir smagi un nopietni – bronza, granīts, marmors, alumīnijs. Viņas darbi uzrunā tik maigā un apgarotā plastikas valodā, kas raksturīgi vien mīlošai mātei un sirsnīgai vecmāmiņai.

IEVA DZINTARE – TEKSTILMĀKSLINIECE JEB DAŽĀDU FAKTŪRU PAVEDIENU VIJĒJA

Ieva Dzintare 1998. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas tekstilmākslas nodaļu. Piedalās izstādēs kopš 1991. gada – notikušas 2 personālizstādes, kā arī piedalījusies grupas izstādēs Latvijā un ārvalstīs. Paralēli savai kaislībai burties ar tekstilmateriāliem piedalījusies nozīmīgu audiovizuālu darbu tapšanā, kā arī ir grafiskā dizainere un strādā reklāmas jomā.

RŪTA KALMUKA – FOTOGRĀFE JEB MIRKĻU MEDNIECE

Fotogrāfe kopš 1994. gada piedalās grupu izstādēs, kā arī sarīkotas četras personālizstādes, no kurām divas Latvijas Fotogrāfijas muzejā. 2006. gadā ieguvusi 2.vietu Latvijas fotogrāfijas gada balvas dokumentālās fotogrāfijas kategorijā, kā arī 2011. gadā Baltijas portretu fotokonkursā 1. vietu kategorijā – bērnu portreti.

DĀRTA KALMUKA – MULTIMĀKSLINIECE, KAS TVER BŪTISKO TĀ DAŽĀDAJĀS IZPAUSMĒS

Pērn Dārta absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas audio-vizuālās mediju mākslas nodaļu. Kopš 2012. gada aktīvi iesaistās dažādos grafiskā dizaina, skatlogu iekārtošanas, foto un filmēšanas projektos. Kopš 2016. gada nododas pašiniciatīvas projektam – fotostāstam par Latvijas ielu māksliniekiem.
Izstādes “Tuvumā” radošajās izpausmēs nojaušama kopīga vēlme ar dažādiem līdzekļiem izteikt kosmiskā un cilvēciskā kvintesenci – laiku, telpu un cilvēku tajos. Darbi, lai arī katrs par sevi, savijas vienā veselumā, jo viss likumsakarīgi ir savstarpēji saistīts un atkarīgs cits no cita.


Izstāde "Daugava" 

No 5. jūnija līdz 5. jūlijam muzejā bija skatāma Dantes Aligjēri biedrības mākslinieku un Ķeipenes plenēra dalībnieku izstāde „Daugava”. Tajā bija apskatāmi 21 mākslinieka darbi – Alekseja Naumova, Jura Ģermaņa, Vijas Dzintares, Ģirta Burvja, Jāņa Strupuļa, Guntas Brakovskas, Laines Kainaizes, Ievas Muzikantes, Veltas Riekstiņas, Vitas Beikertes, Sarmītes Caunes, Ligitas Caunes, Raimondas Strodes, Mairas Veisbārdes, Tālivalža Muzikanta, Ineses Sudares, Lienes Ūlandes, Ziedoņa Bārbala, Vitas Mercas, Laumas Palmbahas un Dzintara Adieņa radošās izpausmes.
Izstāde izceļ Daugavu kā vienu no spilgtākajiem un zīmīgākajiem Latvijas simboliem, rosinot apzināties, kas mums katram šodien ir Daugava.

DANTES ALIGJĒRI BIEDRĪBA

Itālijas draugu apvienība (biedrība) Latvijā bija izveidota jau 1934. gadā un aktīvi darbojās līdz 1940. gadam. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas latviešu inteliģence vēlējās apvienot tos, kurus interesēja kultūras sadarbības iespējas ar Itāliju. 1995. gadā kinorežisore Laima Žurgina ar domubiedriem atjaunoja biedrību kā Dantes Aligjēri biedrības Latvijas nodaļu. Biedrība Latvijā patlaban apvieno vairāk nekā 50 itāļu kultūras mīļotāju, speciālistu, mākslinieku un interesentu, ar savu darbību sekmējot sabiedrības interesi par Itālijas kultūru, Itālijas un Latvijas sadarbības formām, kultūrpieredzes apmaiņu un perspektīvām. Mākslinieku daiļradē būtisku vietu ieņem Latvijas un Itālijas dabas un pilsētu skaistums, interese par kultūrvēsturisko mantojumu un personībām. Biedrība organizē arī lasījumus, un tās rīkotās izstādes ir notikušas Krāslavas Vēstures un mākslas muzejā, Jūrmalas Pilsētas muzejā, Ārzemju mākslas muzejā Rīgā, Stāmerienas tautas namā, “Baltajā flīģelī” Siguldā, LU Akadēmiskajā bibliotēkā, Rīgas Centrālajā bibliotēkā, Gulbenes bibliotēkā, Rīgas Latviešu biedrības namā un Daugavas muzejā Doles salā.


ĶEIPENES VASARAS PLENĒRI

Ideja par vasaras plenēru organizēšanu Ķeipenē radās gleznotājam, Latvijas Mākslinieku savienības biedram Romānam Rudzītim (1931–2017). Pirmais Ķeipenes vasaras plenērs notika 2008. gadā. Ķeipeni un tās skaisto apkārtni gleznās, grafikās un akvareļos iemūžinājuši daudzi Latvijā un ārzemēs pazīstami gleznotāji un grafiķi. Plenēru noslēgumā tiek rīkota izstāde. Ķeipenes plenēru mākslinieku grupas darbi bijuši izstādīti Lēdmanē, Meņģelē, Madlienā, Ogrē, Jaunmoku pilī, Skrīveros, Carnikavā, Rīgā LU Akadēmiskajā bibliotēkā un Ojāra Vācieša muzejā, Rīgas Latviešu biedrības namā un Daugavas muzejā Doles salā. Ķeipenē glabājas apjomīga plenēru mākslas darbu kolekcija. 2019. gadā Ķeipenes vasaras plenērs notika jau divpadsmito reizi.


Signes Kraukles un Žanetes Žvīgures izstāde "PARALĒLĀS LĪNIJAS"

No 13. marta muzejā izstāde "Paralēlās līnijas".

Tāpat kā cikliskajā laika ritējumā ik gadu atkal atnāk pavasaris, tā mākslinieces Signe Kraukle un Žanete Žvīgure ik pa laikam sarīko kopīgu izstādi, kur viņu abu radošās domas lidojums baudāms vienuviet, un muzejā jau pavisam drīz būs apskatāma viņu ceturtā kopīgā izstāde "Paralēlās līnijas".

Līdz ar dabas mošanos un gājputnu agriešanos abas mākslinieces, svinot savas dzīves jubilejas un darba gadus Ogres mākslas skolā, ar kopīgo noskaņu ir pavasara atnākšanas un dzīves svinēšanas vēstneses.


Signe Kraukle ir interjera dizainere un keramiķe, bez kuras nav iedomājama Ogres Mākslas skola, jo viņa kopš 1992. gada ir direktora vietniece mācību darbā un mākslas pedagoģe.

Agrā jaunībā Signe Kraukle iemīlējusi papīru kā dizaina materiālu un šai mīlestībai palikusi uzticīga līdz pat šai dienai.
„Man patīk ņurcīt un burzīt papīru, vērojot, kas no tā katru reizi sanāk. Aizdomājos, cik jauki būtu, ja vairāk būtu brīvā laika un es varētu tā radoši rosīties,” stāsta māksliniece.
"Mākonis… Es esmu diezgan racionāli un konstruktīvi domājoša, bet reizēm gribas arī man pasapņot. Ikkatrs no mums kādreiz ir iedomājies “kas būtu, ja būtu”, veroties mākoņos."


Žanete Žvīgure ir izcila porcelāna apgleznošanas meistare ar grafisku un izsmalcinātu rokrakstu. Darbos ir apliecināta tieksme atspoguļot gaišo un pozitīvo noskaņu, kuru papildina smalkais porcelāna materiāls, kas uztverams kā gaismas un tīrības simbols. Melnā un baltā attiecības veido mazas miniatūras uz spožās porcelāna virsmas, kuras papildina krāsu akcenti.


Izstāde "RADI ROTĀJOT"

No 20. februāra līdz 15. martam Ogres Vēstures un mākslas muzeja 2. stāva radošajā telpā bija apskatāma Ogres novada izglītības iestāžu vizuālās un vizuāli plastiskās mākslas pulciņu audzēkņu darbu izstāde “Radi rotājot”. Radošo darbu konkursa izstāde notika XII Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku programmas ietvaros.

Izstādē piedalījās autori no septiņām izglītības iestādēm ar vairāk nekā piecdesmit darbiem, kurus radījuši gan sākumskolas, gan pamatskolas skolēni.
Aplūkojamie darbi tika veidoti divās kategorijās – vizuālās un vizuāli plastiskās mākslas darbi.


Birutas Delles izstāde "DABA SKATĀS UZ MUMS"

No 12. februāra līdz 8. martam muzejā bija apskatāma Birutas Delles gleznu izstāde.

"Māksla ir spēka pārpalikums. Stunda [gleznošanas privātskolotājs Ansis Stunda] reizēm stāstīja par balerīnu, kas ieradusies uz mēģinājumu, bet aizraidīta prom, jo naktī bija mīlējusies un spēka pārpalikums izrādījies pārāk mazs. Radošam cilvēkam nav jātērē spēki nekam citam kā vien mākslai. Nekādi ceļojumi vai viesošanās – vienmēr ir jābūt „postenī”. Tā arī es gaidu savās četrās sienās. [..] Instrumentam, kas ir pats mākslinieks, vienmēr ir jābūt kārtībā un gatavībā."

(Biruta Delle autobiogrāfijā "Mans ceļš")

Izstādes atklāšanas vakarā tika demonstrēta dokumentālā filma „Biruta Delle” (1986) un piedalījās filmas režisore ogrēniete Daila Rotbaha, kura dalījās atmiņās par tikšanos ar mākslinieci un filmas tapšanas procesu.

Biruta Delle teic, ka gleznojot gandrīz vai simtprocentīgi paļaujoties uz savu zemapziņu. Māksliniece spēj uztvert un uzlikt uz audekla to, ko viņai sniedz šī noslēpumainā un reizē katrā no mums esošā pasaule.

„Biruta Delle mākslinieciskajā darbībā un dzīves norisēs vienmēr saglabājusi individuālu redzespunktu, glezniecību izmantojusi kā patiesības atklāsmes veidu. Mākslinieces darbos liela nozīme sižetiem, šifrētam saturam, zemtekstiem. Figurālajās kompozīcijās Delle risinājusi filozofiskus jautājumus, portretos pievērsusies galvenokārt radošu personību atklāsmei, ainavās visbiežāk izmantoti pilsētas nomales motīvi, kuros mazsvarīgāks ir konkrētais redzējums, bet suģestē noskaņa, emocionālā atklāsme. Visa mākslinieces glezniecība atklāj savas paaudzes iekšējās pretrunas, dramatismu, pat traģismu, kas nereti savijas ar tiešu ironiju.”
(I. Burāne, 1995. Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 1. sēj. Rīga, 116.)

Gleznotāja Biruta Delle mākslā ienāca 20. gs. 60. gados.

Glezniecības pirmais pasniedzējs bija Vilhelma Purvīša skolnieks Ansis Stunda, pie kura B. Delle mācījās 7 gadus.

Latvijas Mākslas akadēmijā studējusi no 1964. līdz 1967. gadam.

Kā viens no viņas nozīmīgākajiem akadēmijas pedagogiem tiem minēts Konrāds Ubāns.

1967. gadā B. Delle sāka piedalīties izstādēs un kopš 1975. gada ir Mākslinieku savienības biedre.

Mākslinieces darbi atrodas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, Mākslinieku savienības kolekcijā, kā arī daudzās privātās kolekcijās.
2013. gadā izdots mākslas zinātnieces Andas Treijas sastādīts Birutas Delles darbu albums, kurā atrodamas aptuveni 200 mākslinieces darbu reprodukcijas.


Dizaineres Ināras Liepas personālizstāde "PUTNU DĀRZA NOSLĒPUMI"

No 12. decembra līdz 9. februārim Ogres Vēstures un mākslas muzejā bija apskatāma Ināras Liepas personālizstāde "Putnu dārza noslēpumi".

Izstāde aicināja paceļot laikā un telpā, iepazīt seno laiku mākslu speciāli sagatavotajās projekcijās, atklāt noslēpumus no ceļojošā Leļļu mākslas muzeja krājumiem, īpaši mākslinieces izveidotajās smilšu kastēs, kā arī rast atpūtas brīdi, klausoties putnu dziesmās.

Neliela ekspozīcijas daļa bija veltīta Japānas mākslai, kas ir tik filigrāna un smalka.

Romantiskā noskaņā radītie mākslinieces autordarbi – skulptūrlelles, mazās tēlniecības formas, kas veidoti dažādās autortehnikās, atklāj mākslas pasaules daudzveidību, piedāvājot iespēju gūt iedvesmu radošam darbam un attīstīt iztēli.

 Ogres fotokluba 50. jubilejas izstāde "(PĀR)MAIŅAS"

26. oktobrī plkst. 12:00 Ogres Vēstures un mākslas muzejā par godu Ogres fotokluba 50. gadadienai tika atklāta fotogrāfiju izstāde „(PĀR)MAIŅAS”, kurā bija skatāmi tā vadītāju, profesionālu un Latvijā atpazīstamu fotogrāfu, un kluba biedru darbi un pēdējo desmit gadu laikā notikušo akciju un plenēru veikumi.

Ogres fotokluba pirmsākumi saistāmi ar 1969. gadu, kad televīzijā tika translētas radošās sacensības starp Latvijas pilsētām. Tajā gadā starp Ogres un Kuldīgas fotogrāfiem par labākiem skatītāji atzina ogrēniešu darbus. Pēc konkursa tā dalībnieki turpināja tikties un izveidoja fotogrāfu apvienību.

Fotokluba pamatvērtības vienmēr ir bijušas saistītas ne tikai ar tehnisko prasmju pilnveidošanu, bet arī zināšanu un redzesloka paplašināšanu, aicinot uz klubu fotogrāfus, māksliniekus un mākslas vēsturniekus. Par šīm vērtībām vienmēr pastāvējuši kluba vadītāji Ziedonis Krūmiņš (1969–1974), Aleksandrs Zobens (1974–1975), Egons Spuris (1975–1990), Raimo Lielbriedis (1999–2008) un Vitauts Mihalovskis (1990–1999 un 2008–2018).

Bez fotogrāfijām svarīgs aspekts kluba ikdienā ir vide, kurā darbojas dalībnieki, - domu apmaiņa, dalīšanās pieredzē un radošā sacensība. Regulāri notiek kluba biedru skates, anonīmi fotogrāfiju konkursi, fotoplenēri un akcijas, tai skaitā „Viena diena Ogrē”, kas risinājās 1989., 2009. un 2018. gadā. Desmit gadu laikā no 2008. līdz  2018. gadam fotoklubs vasaras plenēros ir pabijis visā Ogres novadā, iemūžinot novadniekus, skaistas dabas ainavas, ievērojamas vietas un sadzīves ainas.

Ogres fotoklubs ir nozīmīgs ne tikai Ogres, bet arī Latvijas mākslas vēstures lappusēs. Puse no autoriem, kuru darbi patlaban ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, savā laikā bijuši aktīvi fotokluba biedri – Egons Spuris, Inta Ruka, Andrejs Grants. Rukas un Granta darbi ir kā pamatakmeņi Latvijas laikmetīgajai fotogrāfijai.

Ar fotokluba „Ogre” 50. pastāvēšanas gadu gājumu, sasniegumiem un paveikto varēja iepazīties Ogres muzejā līdz 8. decembrim.


Ainas Bērziņas kolāžu izstāde "IT KĀ. CAUR LOGU"

No 5. oktobra Ogres Vēstures un mākslas muzejā bija skatāma Ainas Bērziņas kolāžu izstāde „It kā. Caur logu”.


Aina Bērziņa ar kolāžu veidošanu aizrāvusies jau vairāk nekā piecdesmit gadu, dienu no dienas rūpīgi atlasot, griežot un līmējot kopā attēlus, kas neviļus ir izveidojuši katras desmitgades atspoguļojumu.

Aina savus darbus sauc par līmējumiem. Sākumā izgrieztos attēlus līmējusi kladēs, vēlāk uz dažādiem formātiem un materiāliem. Iespēju robežās katram laikam izvēlēts piemērotākais. Sākotnēji tie bijuši kurpju kastu vāki vai kartona loksnes, taču pēdējos gados radītie darbi ieņēmuši konkrēto A4 izmēra formu un labākie tiek ielaminēti, tādā veidā pasargājot tos gan no ikdienas nobružājuma, gan no vēlmes kaut ko pārtaisīt.

Mainoties darbu fona krāsām, teju no katra pretī veras kāds cilvēks, tādējādi ikviena kolāža kļūst par nelielu īsfilmu, kas stāsta par pasaulē aktuālo.

Izstādes ietvaros 2. novembrī plkst. 13:00 Ogres Vēstures un mākslas muzejā norisinājās radošā darbnīca, kuras laikā ikviens, izmantojot dažādus materiālus, varēja izveidot savu kolāžu.

 

Gleznotājas Sandras Poplavskas-Rimcānes jeb Sanri un keramiķes Unas Guras izstāde „SIMBIOZE”

„Simbioze” ir divu mākslinieču kopīgi veidota izstāde, kurai izteiktu krāsu košumu sniedz Sanri spilgto toņu gleznas, bet telpiskumu ar neordinārām formām aizpilda Unas Guras „pumpainā” keramika. Māksliniecēm katrai ir savs radošās telpas redzējums, tomēr abas iedvesmojas un savos darbos iekļauj dabas motīvus. Sanri gleznās, dominējot spilgti zilajam, zilganzaļajam un rozā oranžīgajam tonim, pa vidu mijas akcentēti augu un dabas motīvi, turklāt Unas Guras lielformāta keramikas objekti, kas pēc formas atgādina akmeņus, klāti ar ritmisku „pumpu” rakstu, kas viņas darbiem apvienojumā ar pašas iesauku Unella devuši nosaukumu Pumpunella.

Sandra Poplavska-Rimcāne jeb Sanri dzimusi Ogrē 1981. gadā. Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvusi maģistra grādu glezniecībā, beigusi Daugavpils Universitātes Mākslas un dizaina nodaļu fotomākslas specializācijā. Māksliniece nodarbojas ne tikai ar glezniecību, bet arī keramiku, fotografēšanu un videodarbiem. Izstādēs piedalās kopš 2004. gada.

Una Gura ir daugavpiliete, dzimusi 1972. gadā. 80. gadu vidū apmeklējusi keramikas nodarbības tautas lietišķās mākslas studijas „Latgale” darbnīcās un jau tajās sapratusi, ka vēlas kļūt par keramiķi. Absolvējusi Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļu, Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiāli un Daugavpils Universitātē ieguvusi  maģistra grādu mākslās un pedagoģijā. Mākslinieci saista arī glezniecība, tādēļ pati stāsta, ka ir ceļā uz savu mērķi – radīt glezniecisku keramiku.

Izstāde Ogres Vēstures un mākslas muzejā bija apskatāma līdz 13. oktobrim.


Aigas Kalniņas izstāde "OGRE KINO KADRĀ. AKVAREĻI"


Aiga Kalniņa dzimusi Ogrē, bet jau vairāk nekā 20 gadu dzīvo Rīgā. Pēc profesijas ir vēsturniece ar lielu interesi par arhitektūru. 

No spožajiem kūrorta laikiem, kad Ogrē pulcējās Latvijas inteliģence un sabiedrība, pilsēta aizvien glabā vairākas arhitektūras pērles. Dažas no tām izpelnījušās īpašu uzmanību un tikušas iemūžinātas kinolentēs.  Aiga Kalniņa īpašu vērību savās skicēs pievērš vissīkākajām detaļām, krāsām un noskaņām, kuras rada no mājas vai uz to krītošās ēnas. Ar pilsētskicēšanu māksliniece sākusi nodarboties pirms diviem gadiem. Zīmīgi, ka pirmo viņas skicēto māju, vecu vasarnīcu Vecāķos, pēc skices radīšanas nojauca un tagad tā arī vienīgā vieta, kur ēka vēl dzīvo. 

Izstādē varēja apskatīt piecas ēkas, kuras var atpazīt tādās latviešu spēlfilmās kā "Emīla nedarbi", "Dubultnieks", "Ilgais ceļš kāpās", "Vecā dārza noslēpums" un daudzsēriju filmā "Sarkanais mežš".




Aleksandra Zobena un Kristīnes Zobenas-Zālītes izstāde "VELTĪJUMS"


„Veltījums” ir pateicība dzīvesbiedrei, mātei un māksliniecei Astrīdai Zobenai (1947–2010).

Aleksandrs Zobens dzīvo Ikšķilē, vairākus gadus bijis pasniedzējs Ogres Mākslas skolā, palīdzot jauniešiem apgūt fotogrāfijas un keramikas mākslu. Gadu pildījis Ogres fotokluba mākslinieciskā vadītāja pienākumus. Viņa darbos, kas tapuši gan vēl kopīgi strādājot ar sievu, gan pavisam jauniem, tikko no cepļa izņemtiem, dominē monumentāli dzīvnieku tēli – zirgi, zivis, putni. Šamotā, akmens masā veidotai dārza keramikai raksturīga formas vienkāršība. Paralēli radošajai darbībai mākslinieks savus amata noslēpumus jau gadu desmitiem nodod tālāk jaunajai paaudzei, strādādams mākslas un vispārizglītojošās skolās.

Kristīne Zobena-Zālīte beigusi Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā keramikas nodaļu, strādā ar mālu, šamotu un keramikas apgleznošanas tehnikā. Profesora Gunāra Kroļļa meistardarbnīcā apguvusi  grafikas tehnikas, darbojas glezniecībā un zīda apgleznošanā. Strādā par pedagogu. Viņas māksliniecisko sniegumu varēja baudīt izstādē gan apskatot apgleznotos audeklus, gan keramiku.

Izstāde bija apskatāma līdz 8. septembrim


                                              Alises Klints fotogrāfiju izstāde "ALISE BRIKLEINĀ"

"Mans vārds ir Alise. Dzīvojot Londonā un esot Brikleinas rajonā, man patika fotografēt neparastus cilvēkus. Vēlējos padalīties ar rezultātu,  varbūt arī citiem tas šķiet interesants." 

Izstāde bija apskatāma līdz 18. augustam.



Latviskās dvēseles raksti



Izstāde ir īss, tēlains un informatīvs ieskats liecībās par latviešu tautas izcelsmi, valodu, senajām baltu kultūras saknēm un mūsdienu nacionālās kultūras spilgtāko izpausmi – Dziesmu un deju svētkiem. Izstādē apskatāmi dažādu Latvijas novadu tautastērpi, etnogrāfiskie un arheoloģiskie priekšmeti no Ogres Vēstures un mākslas muzeja krājuma. Līdztekus liela vērība pievērsta ģeometriskā ornamenta zīmēm, to simbolikai latviskā pasaules skatījuma ietvaros. Latviskā identitāte atklājas caur tērpiem, rakstiem un simboliem, kas vēsta par mūsu senču pasaules skatījumu un dzīves ritmu.



                                                                   Fotoizstāde Nacionālajai informācijas aģentūrai LETA – 100

Lai pasaules ziņu aģentūras un vietējos medijus informētu par notikumiem Latvijas teritorijā, 1919. gada 4. martā Latvijas pagaidu valdības Ministru prezidents Kārlis Ulmanis izdod rīkojumu par Latvijas preses biroja izveidi. Biroju nodēvēja par „Latopress”, uz tā bāzes gadu vēlāk tika veidota ziņu aģentūra LETA jeb Latvijas Telegrāfa aģentūra.  


Jau gadsimtu LETA fotogrāfi  ik dienu fiksē svarīgākos sabiedriski politiskos, ekonomikas, kultūras un sporta notikumus. LETA mērķis ir būt ietekmīgākajai un inovatīvākajai informācijas aģentūrai Baltijā. Tādēļ aģentūrā vienmēr darbojušies augstas klases profesionāli fotogrāfi, kas atrodas īstajā vietā un laikā, lai uzņemtu nozīmīgus attēlus, kas kopumā rada lielisku simtgades stāstu un atskatu uz dažādiem notikumiem.

LETA fotokomandā strādā seši fotogrāfi: pieredzējušie un profesionālie - Evija Trifanova, Edijs Pālens, Ieva Leiniša, Ieva Makare un arī jaunās fotogrāfes Paula Čurkste un Zane Bitere, kuras komandai pievienojās tikai pirms dažiem gadiem. Fotogrāfu ikdienas veikumam līdzi seko Sintija Zandersone, kura reizēm veic arī fotogrāfes darbu. Nodaļu vada fotoredaktore Elita Cīrule.

Laika gaitā izkristalizējušās tās tēmas, kas tuvākas katra fotogrāfa raksturam un būtībai, taču ikdienas darbā ikviens no LETA fotogrāfiem spēj veikt uzticēto darbu augstā profesionālā līmenī. Tēmu loks, kurā orientējas fotogrāfi, ir ļoti daudzpusīgs – politiķi un uzņēmēji, kultūras, mākslas un izklaides vide, kā arī sporta pasaule. Tādēļ arī LETA Foto arhīvā ir tik daudzpusīgs sniegums.

Šajā izstādē apskatāma tikai neliela daļa no tā, ko pēdējo gadu laikā ir fiksējuši pašlaik LETA strādājošie fotogrāfi.


Voldemārs Jāņkalniņš. Gleznas


Voldemārs Jāņkalniņš (1914–1990) dzimis rīdzinieks, tomēr cieši saistīts ar Ogri, jo šeit tēva celtajā vasarnīcā pavadījis vairākas vasaras. Daļa no mākslinieka radītajiem darbiem tapuši tieši šeit.

Jāņkalniņa gleznām raksturīgas tumšas kontūras, kas kontrastē ar košiem krāsu akcentiem. Muzejā skatāmajos darbos paveras pilsētu ainavas, ostas ar laivu piestātnēm, kā arī stilizēti cilvēku silueti un portreti. Vairums izstādīto darbu ir no privātkolekcijas, tos papildina deponējumi no Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja un Latviešu Mākslas muzeja krājumiem.



Edgars un Liena Mucenieki. Simts vientulības gadu



Performance, video, instalācijas, objekti un gleznas par mums pašiem, kopīgi un atsevišķi piedzīvoto vientulību  un mīlestības dienišķo maizi.

Šī izstāde ir notikums, atzīmējot divu mākslinieku radošās darbošanās simtgadi, ja pieņem, ka, pēc abu vecāku nostāstiem, māksliniekiem tā sākusies divu triju gadu vecumā. „Mēs esam mākslinieki no brīža, kad pirmoreiz paņemam rokās krīta gabaliņu, ogli vai zīmuli. Kurš gan to tagad atceras, kad tieši tas bija,” saka mākslinieks Edgars Mucenieks.  

 

"Latviešu karavīrs. 1918–1940" 



Izstādē tika eksponēti ar Latvijas armijas militāro vēsturi saistīti priekšmeti no Gunāra Rusiņa, Jāņa Vigupa un Vladimira Balašova privātkolekcijām.

Šajā izstādē bija skatāma tikai daļa no apjomīgās un unikālās kolekcijas, kas veltīta latviešu karavīriem dažādos laika periodos līdz pat mūsdienām. Šoreiz, Latvijas simtgades jubilejā, tika izstādīti priekšmeti, kas attiecas uz laika posmu no Brīvības cīņām līdz 1940. gadam, – latviešu karavīru formastērpi, apbalvojumi, krūšu nozīmes, medaļas un ordeņi (visu pakāpju Lāčplēša, Viestura un Triju Zvaigžņu ordeņi), diplomi, vimpeļi, fotogrāfijas, dokumenti, gleznas, kā arī karavīru personīgās lietas. Tā bija iespēja iepazīt ne tikai Latvijas bruņoto spēku vēsturi, bet arī atsevišķu latviešu karavīru dzīves stāstus un likteni laikmetu griežos. Balstoties uz savu kolekciju materiāliem, izstādes autori izdevuši divus apjomīgus izdevumus, veltītus Latvijas valsts apbalvojumiem. Bagātīgā kolekcija pirmo reizi bija apskatāma tik plašā apjomā. 



"Randali" (Jūrmalnieki)



Līvu krastā, Mazirbē, mākslas plenērs „Līvzeme” norisinājās jau sesto reizi, pulcējot vienuviet profesionālus māksliniekus no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Ungārijas un Dienvidkorejas. Izstādē bija skatāmi gan šī, gan pērno gadu plenēru laikā tapušie darbi.

Plenēra „Līvzeme” laikā mākslinieki aicināti pētīt un izbaudīt unikālo dabu, raksturīgo piekrastes kolorītu, jūrmalnieku un lībiešu pēcteču viesmīlību un viņu dzīves ritmu. Ciemu iedzīvotāji māksliniekiem uztic ne vien savus pagalmus un puķu dārzus, bet arī dzīves stāstus, kas, īpaši 20. gadsimta skarbo politisko pārmaiņu un karu skarti un ārdīti, cieši saistīti ar visas Latvijas likteni.

Izstādes „Randali” darbos atklājas „Līvu krasta” portrets, kas ir mākslinieciski subjektīva, mūsdienīga liecība unikālās dabas un vietējās sadzīves procesiem. Šie darbi ir radīti spontāni, reaģējot uz laikapstākļiem, vietējo ļaužu sirsnību un pirmā acumirkļa emocionālo iespaidu.


Edija Pālena fotogrāfiju izstāde "VISS BŪS LABI"

Politiķu solījumi ir pārņēmuši pilsētvidi. Tie ir skaļi, saucoši un ļoti vilinoši. Daļu no tiem ir iemūžinājis fotoreportieris Edijs Pālens.

Veicot savu ikdienas darbu, strādājot nacionālajā informācijas aģentūrā LETA, Edija Pālena uzdevums ir iemūžināt svarīgākos sabiedriski politiskos, ekonomikas, kultūras un sporta notikumus gan Latvijā, gan ārvalstīs.

Fotografējot politiskās reklāmas, fotogrāfs piemeklējis īpašus leņķus un perspektīvas, lai attēls nestu vairāk informācijas un liktu cilvēkiem padomāt ne tikai par vārdiem, kas daiļo partiju plakātus un visiem jau gadu desmitiem ir labi zināmi, bet spēt cilvēkiem parādīt šos solījumus plašākā realitātes kontekstā.

Izstādē „Viss būs labi” izstādītajās fotogrāfijās satiekas divas realitātes. Viena, kas ir politiķu solījumi, otra - brīžiem skaudrā patiesība par situāciju mūsu valstī. Papildus šobrīd aktuālajām 2018. gada vēlēšanu reklāmām izstādē būs skatāmi arī senāki fotogrāfa darbi, kas ir kā atskats uz agrāk izteiktajiem solījumiem un uz kuriem varam atskatīties ar šodienas pieredzi, izdarot svarīgus secinājumus. Politiskos saukļus un reklāmas papildina kadri no iepriekšējo gadu vēlēšanu iecirkņiem, kur ikvienam bijusi svarīga loma lemt pašu nākotni.


Viena diena Ogres novadā 2018 (24.08.–30.09.2018.)

Izstādes atklāšanas dienā muzejā pulcējās fotogrāfi, kas piedalījās akcijā, un dalījās ar saviem iespaidiem par saulainajā maija dienā piedzīvoto dienu Ogres novadā.  Par skanīgu atmosfēru pasākumā parupējās Ogrē dzimušie mūziķi Ilze Helmane un Rolands Majors, kas pārstāv tādus mūzikas žanrus kā jazz, funk, sould un blues.

Šī jau ir trešā šāda veida fotoakcija Ogrē. Pirmā notika 1988. gadā un tika veidota par godu pilsētas 60. jubilejai. Otro reizi tā notika 2008. gadā un arī šogad. Kopš pirmās fotoakcijas ir pagājuši tieši 30 gadi, tomēr tās mērķis palicis nemainīgs – fotovalodā radīt stāstu par mūsu novada cilvēkiem, atklājot lietas un emocijas, kas mūs vieno darbos, atpūtā, kultūrā, tehnikas pasaulē un visā citā apkārtējā vidē. Fotogrāfijas ir laikmeta liecinieki, kas fiksē un iemūžina momentus, kuri tiks saglabāti un vēlāk būs skatāmi vēl nākamajām paaudzēm, kas vienmēr liksies interesantas ogrēniešiem, jo brīžiem ir grūti noticēt, cik daudz var mainīties pat salīdzinoši tik īsā laika sprīdī kā 10 gadi. Iepriekšējo fotoakciju darbi glabājas Ogres Vētsures un mākslas muzeja arhīvā.

Novada dzīvi šogad dokumentējuši 42 fotogrāfi. Starp viņiem bijuši arī septiņi dalībnieki, kas ar savām fotogrāfijām priecējuši visās trīs izstādēs, kas radītas fotoakcijas laikā, - Vitauts Mihalovskis, Gunārs Janaitis, Gvido Kajons, Biruta Putniņa, Dainis Kārkluvalks, Līga Ločmele, Andris Linde un Vitauts Mihalovskis. Savu dalību šajā notikumā varēja pieteikt ikviens, kurš vēlējās izmēģināt pārbaudīt savas prasmes fotomākslā. 


Ilze Aulmane "TĀ VIENKĀRŠI"
 (20.07.–19.08.2018.)


Izstāde „Tā vienkārši” ir stāsts par “lielām lietām”. 
„Man ir svarīgi runāt tieši par to, ja arī mana valoda ir bērnišķīga. Pārfrāzējot kādu nelielu Bībeles tekstu un saglabājot tā domu – ja cilvēks nekļūst savā veidā kā bērns, viņš nespēj satvert šīs “lielās lietas”. Tas skar visas dzīves šķautnes, arī manas mākslinieciskās izpausmes, lietojot dažādus stilus, tehnikas, tēmas,” stāsta māksliniece. „Ceļš uz un ar “lielajām lietām” pieprasa naivumu labā un cēlā nozīmē, piekrišanu riskēt un atteikties no liekā – vienkāršību."

Muzejā izstādītajās gleznās paveras Ogres pilsētai raksturīgā daba un jaušama arī kādu tās baudītāju un tik zaļās pilsētas iemītnieku klatbūtne, konteksts. Šie darbi var tikt uztverti vienkārši kā dabas studijas, pasaules un Dieva uztveres studijas un mākslas valodas treniņš – censties pateikt ko labu! 


Valdas Podkalnes un Haralda Jegodzienska 
izstāde "ATSPULGI" (4.07.–19.08.2018.)


Dzīve tāpat kā spogulis dod mums atpakaļ tik, cik paši tajā ieguldām. Valdas Podkalnes instalācija ir vieduma spogulis, kurā no substancē savāktajām pieredzēm kā asni vai sēnes uz gaismu spraucas jaunas domas ar jauniem izpratnes pozicionējumiem. Darba pamatdaļu veido Zemes humuss – koks, no kura attīstās un izaug Zemes vēstnieki – asni, kas tiek simbolizēti ar tīrāko Zemes materiālu – porcelānu. Šīs skulptūras kompozīcija ir formā pārveidojušās domas un kā šajā brīdī apziņā notiekošā momentuzņēmums. Tādējādi šajā instalācijā tiek atspoguļots ne tikai personiskais tēlnieces Valdas Podkalnes viedums, bet arī publikai tiek izteikts piedāvājums caurskatīt katram savas apziņas spoguļattēlu.

Haralda Jegodzienska apziņas spoguļi ir viņa gleznas, kas pauž dvēselisko pasauli mūsos un apziņas, sajūtu mehānismus, kas tiek iedarbināti mirkļos, kad kaut ko piedzīvojam. Mākslinieka „Dvēseles spogulī” ir apstrādāti pēdējo gadu arhetipiski cilvēku attēli, kas viņam šķiet pazīstami. Tie atspoguļo spēju, kas mums piemīt – lielā daudzslāņainībā un dziļumā nolasīt vēstījumu klāstu, ko sniedz acis, piere un visas pārējās sejas kustīgās zonas. Ar savām izjūtām mēs varam sajust citu sajūtas.


Valdis Kaprālis "MANAI ZEMEI LATVIJAI"
 (8.06.–15.07.2018.)

Izstādē apskatāmajos darbos izteikti jūtama mīlestība pret dzimteni, kas izpaužas krāsu tonalitātē un dabas tēlojumā.
Valdis Kaprālis ir dzimis 1954. gadā Tālajos austrumos Amūras apgabalā, uz kurieni 1949. gadā tika izsūtīta viņa ģimene. Kad zēnam bija četri gadi, ģimene varēja atgriezties dzimtenē.
Glezniecība vienmēr bijusi Valda Kaprāļa aicinājums. Atpazīstamību izpelnījies kā ainavists un kluso dabu gleznotājs, kas savus darbus veido eļļas glezniecības tehnikā. Savos darbos mākslinieks tiecas pēc vispārinātām dabas tēla atklāsmēm reālistiski tvertos dabas skatos, ievērojot tonālās glezniecības principus.
Līdz šim savas personālizstādes Valdis Kaprālis izstādījis Vācijā, Francijā, Latvijas muzejos un galerijās. 


Felicita Pauļuka (1.06.–29.06.2018.)

Ogres Vēstures un mākslas muzejā bija skatāma Felicitas Pauļukas gleznu izstāde, kurā bija izstādītas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā esošās mākslinieces gleznas.

Felicita Pauļuka (1925–2014) ir viena no izcilākajām latviešu portreta un aktu gleznotājām, kas 20. gadsimta otrajā pusē izveidoja latviešu pasteļglezniecības tradīcijas un aizsāka pasteļa augšupeju.
Pārsteidzot ar savu talantu un prasmēm, piecpadsmit gadus veco Felicitu Pauļuku uzņēma Latvijas Mākslas akadēmijā, kurā studijas uz četriem gadiem nācies pārtraukt Otrā pasaules kara dēļ. 1944. gadā atjaunoja studijas Glezniecības nodaļā, kur viņa mācījās pie Latvijā pazīstamajiem māksliniekiem Ģederta Eliasa un Leo Svempa. No 1944. līdz 1947. gadam strādājusi laikrakstā "Cīņa" par ilustratori un karikatūristi.
Kopš 60. gadiem pievērsās pasteļa tehnikai, ko turpināja izkopt visu mūžu, gleznojusi daudzus Latvijas kultūras personību portretus, tai skaitā Lilitu Bērziņu un Ēvaldu Valteru. Pati māksliniece par pasteļglezniecību teikusi: „Tas prasa strādāt ar sirds asinīm. Tikai pārvaldot pasteļa specifiskās izteiksmes iespējas, var atrast jaunas vērtības.” Šajos darbos skatāms daudzveidīgs rokraksts – no lakoniska un skarba uz maigu un glāstošu.

Izstādē bija skatāmi gan mākslinieces slavenākie portreti, tai skaitā iepriekš minētie Bērziņas un Valtera, kas veidoti pasteļa tehnikā, kā arī portreti, kas veidoti ogles tehnikā. Izstādi papildina Jāņa Pauļuka gleznotais mākslinieces portrets.
Izstādē skatāmas arī aktu gleznas, kuru izveidei māksliniece pievērsās 60. gados, kas tajā laikā Latvijas kontekstā bijis reti pārstāvēts žanrs. Pati Pauļuka savus aktus dēvējusi par paplašinātiem portretiem, kuros attēlots viss cilvēka ķermenis un tajā mītošā cilvēka būtība.

Kārļa Vītola personālizs

tāde "DIVI ĶERMEŅI"
 (27.04.–27.05.2018.)

Kārļa Vītola personālizstādē "Divi ķermeņi" ir apskatāmi gleznoti akti, kurus nošķir laika distance un dažādi skatījumi, dokumentējot vīrieša mākslinieka fokusa maiņu.

2012. gadā nestandarta akti tapa kā pretreakcija iepriekšējai izstādei "Sāga: Botokss", kur autors pievērsās idealizētam, mākslīgam sievietes ķermenim, aktualizējot sabiedrībā valdošo jaunības kultu. Turpretim lielizmēra plikņos attēlotas anonīmas sievietes, kuru miesa ir gleznota ne vairs kā perfekta forma, bet gan kā krāsu cīņa.

Ķermenis ir vienīgais, kas cilvēkam pieder un ir nenovēršami saaudzis ar personu. Kad mēs domājam par konkrētu cilvēku, asociējam viņu ar tādiem vizuāli tveramajiem parametriem kā dzimums, vecums un stāva uzbūve. Pretēji tam akadēmiskajā glezniecībā pastāv figurālisma tradīcija, kas izmanto miesu kā galveno izteiksmes līdzekli.

Kārlis Vītols (1979) ir gleznotājs un animācijas filmu režisors.


Teātra spēlēšana Ogrē (27.03.–3.05.2018.)


Īpaši aktīvi un rosīgi teātra dzīve Ogrē sākās tieši pirms 90 gadiem, kad ar izrādi „Smalki ļaudis” 1928. gadā tika atklāts Apvienoto biedrību jeb tagadējais Tautas nams. Turpmākos sešdesmit gadus, līdz teātris pārcēlās uz kultūras nama lielo skatuvi, šeit tika uzvests daudz izrāžu. Savulaik Ogrē darbojušies vairāku biedrību dramatiskie kolektīvi, kas aizrautīgi savā starpā sacentās par labāko izrādi un publikas mīlestību. Atzinību izpelnījās arī tāds zīmīgs notikums kā ikgadējais gājiens teātra kostīmos ar zirga pajūgiem orķestra pavadībā no Tautas nama uz estrādi, kur vasaras laikā tika spēlētas izrādes.

Teātrim piemīt īpaša aura, kas iemājo ikvienā ar to saistītajā detaļā. Šī izstāde sniedza iespēju iztēlei spēlēties un uzburt domās mirkļus no dažādām izrādēm, jo tajā apskatāmas izrāžu dekorācijas, afišas gan no senākām, gan mūsdienām tuvāku laiku izrādēm, grezni tērpi un pilna lāde ar kurpēm. Bija iespējams ielūkoties izrāžu tapšanas aizkulisēs un apskatīt R. Blaumaņa lugas „Skroderdienas Silmačos” slaveno krāsni, kuras uzsprāgšanu parasti ar lielu nepacietību gaida visu paaudžu skatītāji. To visu izstādē papildināja projekcijas ar fotogrāfijām un videoierakstiem no Ogres teātra spēlētajām izrādēm.

Gadu gaitā mainījušies režisori, aktieru paaudzes nomainījušas cita citu, bet Ogres teātris 90 gadu jubilejā turpina priecēt skatītājus un plūkt laurus Latvijas mērogā, jo, kā teicis latviešu teātra tēvs Ādolfs Alunāns, kuram 2018. gadā tika svinēta 170. jubileja: “Teātris ir kā spieģelis, kurā paši savus labus un nelabus darbus, savu prieku, kā arī bēdu dienas, ar vārdu sakot, savu dzīvošanu redzam …” 


"Sibīrijas bērni" (12.02.–4.03.2018.)


No 2018. gada 13. februāra līdz 4. martam Ogres Vēstures un mākslas muzejā bija apskatāma izstāde “Sibīrijas bērni”.

2018. gadā apritēja 77 gadi kopš 1941. gada 14. jūnija deportācijas, kuras rezultātā cieta 15 425 Latvijas iedzīvotāji (latvieši, ebreji, krievi, poļi u.c.), tajā skaitā 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem.

Kopš 2001. gada režisore Dzintra Geka un operators Aivars Lubānietis uzrunājuši un intervējuši 1941. gada 14. jūnijā izsūtītos bērnus – Latvijā, Sibīrijā, Izraēlā, Amerikā, kuri vēlējās savus atmiņu stāstus atstāt nākamajām paaudzēm, kuri izdzīvojuši līdz mūsdienām un varēja liecināt. Grāmatā  “Sibīrijas bērni”  apkopotas 740 intervijas. Šīs liecības ir nesalīdzināmi iespaidīgākas nekā statistika par cietušajiem vai vēsturisks faktu konstatējums.

Fonda “”Sibīrijas bērni” veidotā ceļojošā izstāde iepazīstina ar daļu no Sibīrijas bērnu atmiņu fragmentiem, bērnības fotoattēliem un unikālām fotogrāfijām no izsūtījuma vietām Sibīrijā.

Sibīrijas bērnu fotogrāfijas ir lakoniskas un tiešas. Nevar nepamanīt uzkrītošo starpību starp bērnu sejām Latvijā
un acu skatienu Sibīrijā. Fotogrāfijas liek aizdomāties par cilvēka rīcību, cilvēcību, par neizdzēšamo Latvijas vēstures traģēdiju.

                                                                                       

Keramiķes Diānas Verneras personālizstāde "CEĻŠ" 

(22.01.–18.02.2018.)


Ogres Vēstures un mākslas muzejā no 22. janvāra bija skatāma 
mākslinieces Diānas Verneras izstāde „Ceļš”, kas vienlaikus
 ir radošās darbības pārskats un nozīmīga dzīves jubilejas izstāde.

D. Vernera ir dzimusi Ogrē, absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju un ar keramikas materiāliem strādā vairāk nekā 30 gadu. No 1992. gada regulāri piedalās izstādēs, no 1997. gada – dažnedažādos simpozijos, kā arī astoņpadsmit gadus koordinē keramikas simpoziju un plenēru norisi Ogrē un novadā. Liela daļa no šajā izstādē redzamajiem keramikas darbiem tapuši starptautiskajos simpozijos Baltkrievijā un Latvijā.

Šajā izstādē māksliniece aicināja iepazīt ne tikai keramikas, bet arī citu materiālu daudzveidību, priecāties par krāsu, līniju un faktūru spēli. Izstādē aplūkojamie dažādās autortehnikās veidotie darbi ir kā ceļa asociāciju krātuve, kura ietver personīgu pieredzi, emocionālu un vizuālu pārdzīvojumu.

Māksliniecei darbu radīšanas procesā ir būtiski iepazīt dažādas tehnoloģijas un materiālu īpašības, ar katru no tiem sadraudzēties un atrast labāko 

pielietojumu. Svarīgi arī tādi kompozīcijas paņēmieni kā proporcijas, mērogs un ritms.

D. Vernera no 2006. gada regulāri veido personālizstādes, starptautiskajās izstādēs piedalās no 2008. gada. Viņas darbi atrodas Baltkrievijas un Latvijas muzejos, kā arī privātkolekcijās dažādās valstīs.

Izstādes noslēgumā pati māksliniece no visiem izstādes apmeklētājiem izlozēja trīs uzvarētājus – Lailu, Sabīni un Mārtiņu, kuri savā īpašumā ieguva Diānas Verneras oriģināldarbus.


„Kauja par Rīgu. Skats no vācu pozīcijām” (18.08.–15.10.2017.)



Pirms 100 gadiem, Pirmā pasaules kara nogalē, Ikšķiles un Ogres apkārtnē  risinājās dramatiski vēstures notikumi – Rīgas ieņemšanas operācija jeb Itjē ofensīva. 1917. gada 19. augustā (1. septembrī) Vācijas impērijas 8. armija sāka forsēt Daugavu Ikšķiles rajonā, tai pretī Daugavas labajā krastā stājās Krievijas 12. armijas sastāvā esošie latviešu strēlnieki.


Neraugoties uz latviešu strēlnieku pašaizliedzību un varonību, uzbrukumā Rīga tika ieņemta, tomēr dodot iespēju krievu armijas galvenajiem spēkiem atkāpties un izvairīties no draudošā ielenkuma. Par godu uzvarai Rīgā ieradās pats Vācijas imperators Vilhelms II.

Izstādē bija apskatāmas fotogrāfijas, kurās redzami tālaika notikumi no vācu karavīru un kara reportieru skatu punkta, – ierakumi, sadzīve, Daugavas forsēšana, nopostītās ēkas Ogres un Ikšķiles apkārtnē. Priekšstatu par tālaika karavīru dzīvi palīdzēja iegūt ar karošanu saistītās lietas un sadzīves priekšmeti.



"...no zīmuļa līdz tērpam" (1.12.2017.–15.01.2018.)

Ogres muzejā bija skatāma mākslinieces un dizaineres, ogrēnietes Ilzes Patmalnieces pirmā personālizstāde „...no zīmuļa līdz tērpam”. Tajā varēja aplūkot modes mākslinieces darinātās kāzu kleitas un citus tērpus, kuriem par iedvesmu kalpojuši īpaši notikumi.

Kad mode tiekas ar mākslu, mēs varam būt liecinieki ļoti skaistām pārvērtībām. Par pamatu gaumīgam tērpam kalpo ne tikai modes tendences, bet arī cilvēka stāsts, tāpēc psihologa lomā jāiejūtas arī pašam dizainerim. Ilze Patmalniece prasmīgi īsteno sieviešu sapņus un darina kāzu kleitas. Katra apbur ar savu šarmu, akcentiem un vēsta savu stāstu par īpašo notikumu.

Ilze Patmalniece mākslas zinības apguvusi gan Latvijā, gan ārzemēs. Tērpus darinājusi atpazīstamiem mūziķiem un dziedātājiem, īpašiem pasākumiem, dziesmām, koncertprogrammām. Vislielāko prieku modes māksliniecei sagādā kāzu kleitu darināšana. Pārdomās par savu darbu Ilze Patmalniece atklāj, ka “mode reflektē visu apkārt notiekošo – arhitektūrā, politikā, mūzikā, inovācijās. Tērps noteikti ir stāsts par konkrēto valkātāju, vizītkarte, pirmais, ko mēs pamanām. Un tas var pastāstīt ļoti daudz. Tāpēc modes mākslinieka uzdevums ir palīdzēt nodot šo informāciju.”

Kā Ilze Patmalniece pati uzsver, tērpa pirmsākums ir zīmulis un skice...
Ogres Vēstures un mākslas muzejā izstādes atmosfēru papildināja arī
mākslinieces gleznojumi un zīmējumi.  Apmeklētāji varēja novērtēt mākslinieces
daudzās prasmes un izbaudīt ceļojumu modes pasaulē no zīmuļa līdz tērpam.


Skatījums caur fotoakcijas "Ogre 88" objektīvu (3.11.–26.11.2017.)


Izstādē bija skatāma daļa no 1988. gadā noritējušās akcijas "Viena diena Ogrē" laikā tapušajām fotogrāfijām. Tās uzņemtas bijušajā Ogres rajonā, kas ietvēra arī tagadējos Ķeguma, Ikšķiles un Lielvārdes novadus. Izstādes atklāšanā bija iespēja tikties ar akciju dalībniekiem, fotogrāfiju autoriem.

Tuvojoties valsts simtgadei, arvien biežāk atmiņā nākuši savu vecāku un vecvecāku stāstījumi par bērnību un jaunību, kā arī savi piedzīvojumi bērnudārzā un skolā. Dokumentāls liecinieks šīm atmiņām ir fotogrāfijas albumos. Šajā izstādē bija eksponētas fotogrāfijas, kuras glabājas Ogres Vēstures un mākslas muzeja krājumā gandrīz 30 gadus un ir ieguvušas kultūrvēsturisku nozīmi.

1988. gada 20. maijā pirmo reizi Ogrē notika fotoakcija "Viena diena Ogrē". Šīs akcijas iniciators bija toreizējais Ogres fotokluba vadītājs Egons Spuris, un tā notika gadu pēc akciju  "Viena diena Latvijā. 1987" un "Viena diena Rīgā" norisēm. Fotoakcijā bija akreditēti 50 fotogrāfi no visas Latvijas, un dalībnieki diennakti (24 stundas) dokumentēja norises visā Ogres rajonā.

Muzeja krājumā glabājas ap 900 šīs akcijas fotogrāfiju, trīsdesmit sešu autoru darbi. Eksponēšanai tika izraudzītas fotogrāfijas, kurās redzama ikdiena kolhozos, skolās, kopmītnēs... Cita valsts iekārta, citi paradumi, taču ļaudis tie paši – mūsu vecāki, vecvecāki un arī mēs paši. Ogres rajona vietā – Ogres novads. Redzams, kā pilsēta mainījusies.  Jāatzīst, arī mūsu domāšana un skatījums uz lietām un notikumiem ir mainījies.


Lukas Berti fotogrāfiju izstāde "CILVĒKS UN DABA LATVIJĀ" 

(16.10.–29.10.2017.)


Ogres Vēstures un mākslas muzejā bija skatāma Florencē dzimušā, Kopenhāgenā dzīvojošā fotomākslinieka Lukas Berti (Luca Berti) melnbalto fotogrāfiju izstāde "Cilvēki un daba Latvijā".

Pirmoreiz uz Latviju fotomākslinieks atbrauca 2013. gadā un jau pēc gada atgriezās otro reizi. Ar Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja rekomendāciju, vecu analogo fototehniku, riteni, telti un guļammaisu ceļodams pa Latvijas laukiem, Luka Berti vasarās dokumentēja lauku vidi ar tās cilvēkiem un ainavu četros Latvijas reģionos. Intervijā žurnālam "IR" uz jautājumu, kāpēc izvēlēta Latvija, fotomākslinieks atbild, ka liela nozīme bija brīvdabas muzeja atbalstam, kā arī tam, ka Latvija ir valsts, kur laukos saglabājies bagātīgs kultūras mantojums. "Tradicionālā lauksaimniecība joprojām eksistē. Tas nav kaut kas no pagātnes kā daudzās vecajās Eiropas valstīs. Un visā ir kaut kāds trauslums – blakus ir tādas lielvalstis kā Krievija un Polija, taču jūs dzīvojat ar savu valodu un identitāti, spējat to saglabāt."

“Latvijas lauki ir pārmaiņu priekšā. Līdzīgi kā ziemeļvalstīs tie tiek pārveidoti un modernizēti atbilstoši mūsdienu sabiedrības prasībām, taču daudzviet lauki pārdzīvo krīzi, jo tajos palikuši tikai gados veci cilvēki, ir bezdarbs, jauni cilvēki emigrē, kas kopumā izraisa vietējās lauku jeb zemniecības izzušanu. Cilvēki pārceļas dzīvot pilsētās, lauki paliek tukši un lauku saimniecības neapdzīvotas. Tas izjauc lauku vēsturiskās dzīves līdzsvaru starp cilvēkiem un dabu,” stāsta autors.

“Cilvēks un daba Latvijā” ir daļa no lielāka projekta saistībā ar lauku vidi un tās pašreizējo stāvokli 21. gadsimtā, kas ietver Skandināviju, Baltijas valstis un Austrumeiropas valstis. Fotoprojekta mērķis ir parādīt ainavas skaistumu un saglabāt piemiņu par to, kas vēl saglabājies Latvijas lauku vidē līdz šodienai. Saviem modeļiem Luka Berti lūdzis skatīties tieši kamerā, nevis iesāņus, jo viņu fascinējis lepnums un pašpārliecinātība lauku cilvēku acīs.

Interesanti, ka Luka Berti ir slavenas Florences dzimtas pēctecis. Izstādes apmēklētāji, uzmanīgi skatoties fotogrāfijas, ievēros gandrīz nemanāmu zīmogu ar divām lauvām, kuru viņš uz fotogrāfiju baltajām malām spiež paraksta vietā. Tas ir Berti ģimenes ģerbonis, datēts ar 1430. gadu.

 (Foto: no žurnāla "IR", autors – Andrejs Terentjevs, F64)


Ogres muzejā – lielākā izstāde Latvijā par senlaiku 
telefoniem (18.08.–15.10.2017.)

Telekomunikāciju inženieris, inženierzinātņu doktors Valdis Hofmarks senlaiku telefonus kolekcionē jau 35 gadus – viņa kolekcija ir plašākā un nozīmīgākā Latvijā, kas izsmeļoši vēsta par telefonijas vēsturi mūsu valstī. V. Hofmarka kolekcijā ietilpst ne tikai 140 telefona aparātu, bet arī fotogrāfijas, tehniskā literatūra un telefonu grāmatas.  Valdis Hofmarks ir Zviedrijas Telefonu kolekcionāru biedrības biedrs kopš 1999. gada.

Izstādē „Telefoni Vidzemē” Ogres Vēstures un mākslas muzejā apskatāmi gandrīz 80 sienas un galda telefona aparāti, kādus lietoja Latvijas teritorijā laika posmā aptuveni no 1895. gada līdz Otrā pasaules kara beigām. Lielākā daļa ekspozīcijas ir V. Hofmarka kolekcija,  neliels skaits eksponātu ņemts no Ogres Vēstures un mākslas muzeja krājuma.

Dolor sit amet

Ut enim ad minim veniam, quis nostrud exercitation ullamco laboris nisi ut aliquip ex ea commodo consequat.

 .