****************
Gleznotāja Biruta Delle mākslā ienāk
19. gs. 60. gados, un māksliniecei izveidojies raksturīgs neatkārtojams
stils. Gleznās noskaņām pilnas ainavas,
portreti, klusās dabas. Kādā intervijā Biruta
Delle par sevi un savu darbu teikusi:
Neesmu ainaviste, esmu dabiste, un tā ir liela
atšķirība.
Žanete Žvīgure, porcelāns
Signe
Kraukle, dizaina objekti
Mūsu paralēlo
dzīves līniju aizsākums ir 1975. gadā. Tā jau dzīvē gadās, ka cilvēki kādu
laiku dzīvo, mācās un darbojas līdzās, tad attālinās un atkal satiekas
darbā un radošajā dzīvē. Esam ļoti atšķirīgas mākslinieciskajās izpausmēs, taču
ar līdzīgiem priekšstatiem par mākslu un dzīves pieredzi. Mūsu ceturtās kopīgās
izstādes darbos atspoguļojas jaunākie radošie meklējumi.
Ievas Epneres
izstāde “Es mācēju danci vest”
Videodarbs “Deja” attīra tautas dejas uzslāņojumus, kas radušies XX gadsimtā,
un mēģina atsegtajās “lauskās” ieraudzīt pirmatnējo saturu.
Kristapa Epnera izstāde „Skrējiens.
Dienasgrāmata”
Es skrienu. Visbiežāk vienatnē, dažreiz
ar draugu, vienmēr kopā ar videokameru. Šis ir laiks, kas pieder vienīgi man.
No katra skrējiena tiek saglabāts attēls un līnija. Daudzi skrējieni ir
līdzīgi, taču tie nekad neatkārtojas.
Ūdeņiem bagātā Daugava
un vēsturiskie notikumi tās krastos ir neizsīkstošs iedvesmas avots gan
māksliniekiem un rakstniekiem, gan zinātniekiem un pētniekiem. Dantes Aligjēri biedrības
mākslinieki un Ķeipenes plenēra dalībnieki šajā izstādē ar krāsām, formām,
izjūtām un asociācijām dāvinās skatītājiem katrs savu stāstu par Daugavu.
Tēlnieces Vijas Dzintares 80 gadu jubilejas
izstādē triju paaudžu mākslinieču skatījums uz pasauli un notikumiem apkārt. Dažādi izteiksmes veidi –
tekstilmāksla, fotogrāfija, glezniecība un tēlniecība – veido vienu stāstu par klātesamību.
Iespēja pabūt cilvēku, notikumu, izjūtu tuvumā, kas rosina uz pārdomām.
Izstāde vēsta par ogrēnieša – seno motociklu kolekcionāra un entuziasta Jura Rambas izaicinājumiem un neticamām veiksmēm pagājušajā gadsimtā, atrodot seno tehniku visneiedomājamākajās vietās. Tas būs stāsts par seno motociklu augšāmcelšanu no lūžņu kaudzēm un to restaurāciju. Būs apskatāmi reti un unikāli Latvijā lietotie motociklu modeļi no motorizācijas ēras sākuma līdz 1940. gadam.
No nelielas skolas ar 30 audzēkņiem 1960. gadā Ogres Mūzikas skola izaugusi par nozīmīgu izglītības iestādi ar 405 skolēniem, kuri mūzikas prasmes var apgūt 17 izglītības programmās.
Gadu laikā skolu absolvējuši vairāk nekā 1500 audzēkņu –
daudzi no viņiem ir pazīstami mūziķi un pedagogi. Skolēni ir vairāku nozīmīgu konkursu un
festivālu laureāti.
Izstādi papildinās mūzikas instrumentu klāsts no muzeja
krājuma un privātkolekcijām.
Divu ežu mazo ķepiņu
satvēriens, roņu cilvēcīgais skatiens, naktstauriņš negaidītās saulesbrillēs,
lielas galvas dziedošām mutēm uz gariem sērkociņkakliem, lādzīga lāča
strīpainais džemperis ķimeņu laukā – tie ir tikai daži no gabaliņiem, kas kā
krāsaini stikliņi krīt, veidodami rakstus kaleidoskopa spoguļu sienās. Un tie
caur gleznotājas Zanes Lūses izgaismotajām prizmām rāda mūsu pasauli, savā ziņā
spoguļodami mūs pašus, mūsu reālijas un attieksmi.
Zanes Lūses gleznām,
kuru nosaukumi arī ir kā asprātīga vēstījuma atslēga, raksturīga īpaša
tēlainība. Tas raisa asociācijas ar Alisi un nokļūšanu Brīnumzemē, kur reizēm
dzīvais šķiet tik nedzīvs un nedzīvais tik dzīvs, kur dzīvnieki mēdz būt kā
cilvēki, savukārt cilvēki kā dzīvnieki. Taču atšķirībā no pasakas par Alisi tas
nav izdomāts stāsts. Tā ir pasaule, kurā mēs dzīvojam, elpojam, domājam un
izvēlamies gluži kā mākslinieces atainotie ežuki vai nu sadoties rokās, vai
izvērst adatas aizsardzībai vai uzbrukumam.
Bieži vien ironiskā
noskaņā ar otām un krāsām uz audekliem izpļāpājusies, pati māksliniece klusi
stāv aiz saviem savdabīgajiem tēliem, cilvēciski siltā un slēpti filosofiskā
redzējuma un brīžam skumji, brīžam nebēdnīgi vēro skatītāju pie savām gleznām.
Un viņa smaida, manot mūsu atplaukušos smaidus, jo esam ieraudzījuši jaunā
skatījumā visu dzīvo apkārt un apjautuši – mēs neesam vieni šajā pasaulē un
lielākā daļa stāstu ir ar laimīgām beigām.
Šī ir Zanes Lūses 10.
personālizstāde, un lielākā daļa gleznu tapušas pēdējo četru mēnešu laikā, kas
šo izstādi vērš jo īpašāku.
Māksliniece 2001. gadā
ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas figurālās glezniecības
nodaļā un izstādēs piedalās kopš 1999. gada, no kurām pāris bija skatāmas
Parīzē. Gleznotāja papildus vēstījumiem pieaugušo auditorijai ilustrējusi arī
bērnu grāmatas (Māras Cielēnas „Ceļā uz Ziemassvētkiem”, Rudītes Raudupes
„Mincis Brincis”, Imanta Ziedoņa „Lāča Andreja pasakas”), iedvešot tajās
dzīvīgu elpu. Viņa piedalījusies arī dzejas bilžu grāmatu sērijas „Bikibuks” grupu
izstādē „Tā sakot, ir par ko trakot”, kā arī Latvijas bērnu grāmatu ilustrāciju
izstādē „5x5” Vestminsteras bibliotēkā Londonā.